memuāri

***

Man apnicis grauzt
Šo sūrsmes pārpilno augli
No kura rūgtās serdes
Asins smaka strāvaini plūst -
Tavas ikdienas peļķe,
Slīkoni akā,
Ir nekas vairāk kā vāra diendusa -
Aizmigušās apziņas gļēvā slēptuve.
Tev dienās migt patīk
Vērot, kā cilvēki akluma purvā slīgst
Tev acīs simt zvaigznes spīd,
Bet tu veries graustu
Piemāktos kaktos,
Kur pēc zvēriskas cilvēcības
Viss sen izmēģinātais smird!

***
Ir jaunība – grēka auglis salds
Ir vecums – sāpju spēka pilns
Ne vecums tev, ne jaunība
Tik mūžību vareno jūti
Kuras priekšā pazūd viss
Ne laika spiedīgais krusts
Tev plecus smagumā liec!

***
Es nomodā maigā
Kairinu skatus
Pie tekošās nakts
Uz jocīgiem tēliem ceru
No vienas istabas otrā
Mani raibā iztēle ved
Es augu ar dienu
Kā viegla, liegana takts
Man lielu spēku tagad
Un debesīm rādīt, ko es varu!






***
Tirpu nomāktas rokas
Dulnums no smadzenēm plūst
Es vēlreiz tiecos izdzīvot savu -
Piedzimšanas dienu
Man dzīve kā nāve
Un nāve kā dzīve
Visu straujā plūdumā tveru
Bet gala tam neredzu!

***
Tikai tukšā atomā
Iespējams mājo Dievs
Vienā vienīgā substancē
To aptvert man –
Un izšķīst kā vieglam ūdenim
Starp piemājas bērziem
Ir būtība.

***
Ak, maigā daile, kam pieder šis laiks
Ak, brīnišķā daile, kas visu dzīvo tur
Saules pielietās telpās
Tā spozmes tīrumā esību vērpj
Raibos daudzkrāsu tērpos ikdienu tērpj!


***
Tikai dažas minūtes
Ļauj man
Varenais Laika Diev’
Izlauzt no krūtīm
Pēdējās dzejoļu rindas
Lai rītu var
Gaišākā tonī sveikt!
Esi, lūdzu, mans sabiedrotais
Mirušais mīļotais,
Laika upes pavēlniek’
Baudu pabērnu –
Radītāj!







***
Jā, varbūt mani jau ir sagūstījusi nakts un tumsa
Bet es vēl elpošu tveicīgās
Biežņās piemāktajos midzeņa
Kaktos, es vēl tveršu pēc
Elpas, kamēr pēdējā saule dzisīs,
Pēdējie vēji klusīs,
Un pēdējās skaņas gaisīs
Es vēl karošu par savu vietu
Zem pamesto koka, kas
Kails un nevarīgs
Dīgst
Vientulības dārzā.
Es vēl cīnīšos
Kaut jūs man ar nakti zvetējat,
Un tumsu rīklē spraužat,
Es vēl cīnīšos, lai
Tumsā nakts ar manas dienas ausmu sastaptos!

***
Kur dienas gaisma sastingusi
Aklās dziņu bailēs savalgusi
Gluži kaila tvarsta gaisa putekļu sēklas
Iedomu dārzos
Sev atpestību dienām rod
Kaila un viena
Pie klintsradzes sejas
Pieglaužas gaisma
Un mīļoto gaida
Ar vienradža spalvu,-
Dzied naktij klusuma himnu.
Nakti – par pūkainu miera zvēru vērš...
Upes čalas lēni mūžības
Trokšņus dzēš...

***
Es esmu košs puķu dārzs
Saules zvaigzņu lijās mirdzēdams
Nakts klusuma elpā mirkdams
Es esmu lakstīgala un tauriņa spārni
Mirklis, tīrs, bezdomu liegmē atpestīts laika sprīdis...




***
Vienatnes kodols
Sājš patiesības gabals
Sadeg liegā mākoņu dejā
Sabirst brīvā gaismas putekļu dejā
Viss salīst tūkstošs gadiem kritis
Bezgalīgā vienpatības purvā stidzis
Es gribu atjausmu gūt
Savādus tēlus par biediem lūgt
Savas lielākos sapņus dzīvei plūkt

***
Sapņi paši ir maize,ne tas, kas no to sulas iespiežas tavu ķermeni mērcēdams augstā baudas kārē.
Tikai dvēsele patiesi spēj pēc kaut kā ilgoties, - pēc maigā, trauslā, mirklīgā brīnuma. –
Saudrabainās gaismas, kad sirds asaras zied.

***
Tavu sapņu asaru peļķēs
Baltas zvaigznes kā puķāboli dīgst
Svešinieks bezprātā steigdmas
Nomin tavus baltos,peļķē vizošos
Sapņu ziedus
Bet tie pielīp pie kurpju lakotajiem
Purngaliem
Un aizjoņo viņam līdzi brīvās telpas plašumā
Sējot tavu dienu burvību
Laika karaļvalstī.

***
Pirmatnējā pieskaršanās –
Sīki tumsas ērmi dzimst
Pirmatnējā dievu pieskaršanās -
Asaru aizmetņi acīs dīgst
Viena valga nakts elpa
Elpo dzīvāk
Par simts dienu pukstošām sirdīm

***
Liega nakts pār mani kuras
Kuras, saule, kuras
Man mugurā zīmē dieva dzejoļu pantus
Sarkanām līnijām krāsojot
Ugunskrustus!
Kuras, debess, kuras
Vēju brīviem palšumiem
Spiežoties manas apziņas telpā
Vienā vienīgā mirklī
Dieva smaids starp mirstīgajiem rodas.

***
gaiši zilas debesis ietinas dūmakās, izsēj palsus gaismas palagus apkārt jaunpiedzimušam rītam, kas atskrējis no tumšās nakts atdusas.
Viss sastindzis trulās gaidās, meklējot dzīvības pavedienu. Gaiss ausās, zeme dreb, koki vaid dienas mirdzuma priekšā, dvēsele sajūsmā stingst daudzkrāsu pasaules priekšā. Dzīvais ar mirušo griežas krāsainu, pārzemēs sapņu skaņu apburtā dejā. Viena stunda, viena diena starp dzīvi un atdzīvi. Tikai mazliet mani pasaudzē, diena.

***
Nakts dedzina
Katram sava vieta, sava stāsts
Laime nemeklē ļaudis
Ļaudis meklē laimi
Balta roka tiecas
Man pretim liecas –
Viss skumst-zaļš un sarkans
Reibums ekstāzē ved...
Miega valgums
Dzīves sājums
Sniegoti putekšņi zied...
Laid zied!

***
Kailās iedomu būtnes
Šķituma puvumā sagrauztie
Laika vergi
Dienu bezprātībā slīkst aklu
Purvu ūdeņos jūsu paralizētie prāti
Jūsu smadzenes satrūd
Vienpato domu gremojumos
Jūsu uztrauksmei nav vārda
Jūsu iedomu mīlestībiņas
Iesētas sirdī tikai aiz bailēm
No dzīves un sevis pašu
Nevarīgās mīlētspējas,
Galēji nevarīgās
Spējas noticēt sev.ticēt vienīgajam, kas šeit ir tīrs -
Sapnim un iztēlei!
Kuslie briesmoņi, kas izzēd patiesi
Tīro būtņu iztēles sered-tie esat jūs
Jūsos nav sapņu –
Jūsu ikdiena ir netīrība un dubļi
Jūs uzmācaties
Jūs pat nepieskarieties naktij
Jūs pat nedzirdat debesu gaudas
Jūsos nav tiekšanās, nedz centības
Nedz sadegšanas uguns, kas jūs nestu
Jūs gribat tā arī
Nogrimt aukstajā naktī, kas ir nāve.
Negaidīdami nekādu rītausmu
Ne šeit, ne aizsaulē
Nekāda kontakta ar gara sfērām
Tikai ikdienas melnais velns
Kas ar katru dienu velk arvien dziļāk un dziļāk
Jūs neticat ne ārpŗātam, ne pašam prātam
Jūsos nav skaidrības
Tikai duļķains ūdens apskalo
Primitīvo domas ceļojumu

Bezgalīgs klusums
Iešūpo dienas ritumu

***

Es gribētu būt Sibīrijas tīģeris sniega apņemtā tundrā, kur mežonība un zvēra miers apdvestu katra mana locekļa kustību, veldzētu katra mana prāta šūnas nepārtraukto ritumu.
Asiņainas reliģijas top par laikmeta rotu, cilvēce šo kaunpilno varonību, manierīgo barbarismu sprauž pie nācijas baltā ģērbā kā vienu no krāšņākajām rotām!
Mūzika, mūzika, neaptverama skan mūzika pasauļu iedegšanās brīdī, zilo gaismas līniju dejas uz izgaismotām ielām, baltā dieva nosētām pasaku zemēm. Baltais dievs nāk ar šķīstības zīmi. Varbūt mēs vēl tiksim glābti paši no sevis!
Mans uzdevums ir kalpot laika upei. Kopš brīža, kad to ieraudzīju, mani pārņēma nepārvarama vēlme ļauties tās straumei, kas nezina ne sava gala, ne sava sākuma. Kopš brīža, kad manus locekļus jau apskaloja tās ūdeņi, es sapratu, ka vairs nevēlos traukties ar to kopā līdz nezināmā galam, es gribu noslīkt. Un varbūt kļūt par upi. Kaut ko vielisku, bet ne sevi pašu...jo esmu cieta matērija liriskajā matērijas hierarhijā.
Šis ir mazliet valgans ieslodzījums...


***
Man bail pieskarties
Balti zibošām ēnām
Un jaunekļiem
Kas lieganām rokām
Garām man slīd

Es eju pa eju
Kas turku zilām aprocēm
Izrotāta saules staros
Irdz pār zemes malām

Zelta troņos
Sakāpušas
Manas kailās patiesības
Visas vienas gaidīšanas
Tumsas druknās piepildītas

Vienā zibeņotā dienā
Pieskarties ēterim
Caur mīļotā sapņiem
Un tu ieraudzīsi manu
Baltāku par pašu balto

***

Nav skaistākas dienas par to, kurā es ilgojos pieskarties bezmiega telpai. Kusli mani ceļi, kusli, sāpjas manas raudas, sāpjas, iznirstoši liegšanas šīs gaidas, kas tver saplūst vienā kodolā, manas apceres kodolā. Vienkāršs piedzimšanas akts, vienas rokas sniegums otrai, tvēriens, mulsums, skaņas jaudas, mazas bērnu sāpes valgas! Viena diena cietuma mūros, bezgalīga nakts pusnakts toņos. Tu esi bezdievis! Tevī tik daudz rītdienas – sapņu par ceļojumiem tuksnešainās ielejās, akmeņainās grāvmalās, to gribi dzert govs pienu, putainām lūpām apzīst tās krūtis, skatīties zvaigznēs pelēkās naktīs un domāt par dieva esamība, tas tev sagādātu virmojošas baudas, ekstāziskas vibrācijas plosītu sirds ceļus. Vēl tu gribētu ar mani sadoties kopā vienā elpā un zem ziedošā vasaras ģērba dzīvot, bezgalīgi dzīvot?
Nav skaistākas dienas par to, kurā es ilgojos pieskarties bezmiega telpai miglas piemāktā apkaimē. Zvaigznes birdina asaras un tās krīt viņa pelnu pelēkos matos, kas mēnesnīcā viz kā zelts. Domu apņemtā piere veras putekļu gruvešos, kas trinas gar deldētām pazolēm. Skrandu kankari apsedz baltos locekļus. Bet viņš turpina iet un domā, kā visu mūžu censties izjust tikai šo vienīgo mirkli ? Svēto gara piedzimšanas mirkli.


***
Manos matos rīta valgums spēlējas;
Tu pienāc pie manis
Glezni pieliec galvu pie mana kakla
Un sausā elpā, sīvi izgrūd
Liliju smaržojošu gaisu, -
Kas man uz krūtīm uzzīmē zvaigzni

Saules stars izšķīst uz baltas pieres
Tava piere, cik tā daiļa !
Un vasaras ēna apņem mūsu kopā saglaustos stāvus
Es gribu vienreiz mācēt pasaulei pieskarties tā,
Lai notrīc visa zeme no smeldzīgā kairuma, ko dveš sen nokaitētās lūpas!

Jauneklis zilzilām acīm, kas spīd pret vasarrītu debesīm
Izpūrušiem, zeltainiem matiem
Vāri elpo baltos palagos
Un starp acu redzokļiem zib
Nakts burvju vijīgie tēli :

Viņš sapņo: meitene viegli slīdošā, baltbaltā tērpā
Tramīgiem lēcieniem dejo pār rožu lauku
Nē, viņa lido, atplestiem, neredzamiem spārniem
Gaiss ir tik zils, ka elpa caurdur to
Matu līnijas kā lodes sprēgā
Rada zibšņus, zibšņus – satrauktus, tik mirklīgus, kaislus
Ka piešķir sapnim tik skaisti pārdabiskas skaņas
Vētrainiem skatiem viņa meklē rozes
Maigiem pieskārieniem glauda gaisu
Mīkstām pēdām pieskaras zemei
Un liek tai ziedēt, ziedēt, ziedēt...
Piedzimt debesīm, vēl piedzimt jūrai
Brīvība pil no viņas kakla garšas
Fantomu ēnas caurdur gaismas spēles uz sejas!
Viņas dvēseles ērmi sien akmeni pie sirds
Un Lielās Burves zibsnis uzšķērž sapni!

***

Cik dzīvoši trausla
Šī senlejas zeme
Viegla un jauka
Kautrības meita
Mūžvecie sirmtēvi
Sēž un gaida
Sapņu sūkļus
Iepērtus senatnē.



***

Valpurģa seja dīdo uz skausta
Spiedz kā dzelonis
Stīgo uz plauksta
Apsedz krūtis
Bālas un daiļas
Vienkrāsas plīvurs
Appēno ļaudis
Saules sejā
Ieslēdzies vientuļnieks
Gaida sava
mūža atnākšanu

***
vienatnes kokā
sastinies bezvējš
mazuļus tramda
uz dižām domām
svēto dabu
vēdina
savas sāpes
prom no sevis
sēdina
visas lietas
sairst putekļus un
tumšā straumē
izskalo bēdas

***

Liesmu kurtuvēs eņģeļi smaida
Uz gaišām domām debesis raida
Manas dienas sen sairušas
Baltās kreveļu vērpetēs
Tikai tavs smaids
Iededzas
Manu sapņu
Aplokos.

***

es sēdēju baltkvēļu sietā
Un meklēju ceļu uz
Dzīvības taku
Piedzima kāpurs
Izbēga laimes
Manu dienu sārtums
Izslēdza kaisles


***

Istaba pielija zibošas gaismas
Ienira cilvēks savas esības trauksmē
Pasmelties tumsas pienu
No melnās nakts kaķenes trauka,
Saviļņoja viņu
Pilnkrēslas vaigs
Dunošs un valgs
Kā sudraba trauks
No kura pil zelta asiņu plūsmas
Vijīgas, dzīvas kā eņģeļu lūgsnas

***
Pavasara pavēnī sudraba rītu iemalkot atnāca lakstīgala-tvirta un kliedzoša kā mākoņa spalva. Atnāca, padzērās no tīrradnes plota, aizskrēja atkal uz purpura atblāzmas māju. Nomira ziedi, kas gavilēja par sauli, kad tā vēl dzīvoja pie tirkīza laukiem, kur baltas gubas ēnoja mirkļus. Tā cilvēkiem likās, ka laiks viņus izšķērž, deldē un pārvētī. Bet tas izrādījās tikai sapnis-sājš un zibošs, iepriecinošs, ilgatnējs, nejaušs mirkļu inscinējums drūmo sapņu virknējumā. Asaras, asaras plūda aumaļām pār sadzeltiem, ērkšķu izvagotiem vaigiem, nātru noplēstiem pleciem, vēji rāva nost izdilušās planskas, tā, ka kailie ceļgali asiņu mirtēs blāvoja jēli un mitri.

Izdzīves ceļojums
Nokusis pieskāriens
Vakardienas reibums
Atžūžo šeit
No laika uz laiku
Manas ikdienas svārsts
Starp bailēm un izdzīvi
Kā troņu mākts
Paradīzes kauss
Viss sadzīst palēnām stingi
Savelkas rētas un sairst
Plēvēs mitrenes bārksts
Es izleju krēslas pustoņus
Uz saviem palagu baltumiem
Un skatos kā
Nakts izvago sauli

***

dzīvradne tumšā
ieaijā skavās kaiju putainās galvas
zvērnīcas logi
drīz vērsies, uzmanies!
Manas esības strāva
Drīz plūdīs pretim
dzīvības straumei
Un tad, es, sadrūmis un dziļš,
Stāvēšu ēnas košajā pusē
Un ar varavīksnes zīmogu krūtīs
Rēkšu pret debesīm:
“Es tevi mīlu!”


***
feju kronētiem bērniem
asinis virmo
pa stiegrainām krūtīm
dvesmo un plāvā
vakarnakts sveces
pār aizjūru ērmiem
salutējas baumas
izpriecas kairas
un triviālas maukas
tas viss ir
vienatnības gaudas

***

Pusnakts suns
Joņo pār gaismas telpu
Viņa patība
Iedegas spulga.

O, dzejas karalis
Atnāca paslēpties rozetes acī
Viņa augums sadūra manas acis
Ar tīko dzelkšņa stobru, kas rotāja tā izskatu

Viņas puķainais augums
Vijas lokans kā stiebrs
Gar sētsmalas asi
Es nodūris acis
Iekšēji kaucu kā suns
Ka tas nekad nebūs mans

Mutes kaktiņos
Pieneņu rūgtums
Saulē tvaicēts
Tās stiepjas man klāt un grib lai es sūcu
Rūgto pienu
No tās sakarsētās mutes


Rītdiena atnāk
Un brutāli man novelk
Sapņu ādu,
Un Nakts skaisto tērpu
Kas rotāja manu miesu raibos zīmējumos
Mistiskās bildēs izkrāsoja mani
Es palieku kails palagu tīmekļos
Dienas spožuma sašauts
Nelaimīgais, kam atņemts tā tronis
Kur tikai viņš bija karalis

Naktene laiza mani kā kaķene
Es kails glaužos tai klāt
Lai tā mani patver
No gara-laicības
Un no-māktības
Negribu mirkļu pilienus skaitīt
Labāk ar nakti kopā iztēles burvreģus skatīt


***
Es vēlējos būt mēnessērdzīgs,
Pārtumšota prieka pilns!
Zils bezdibeņa mākonis, -
Nesakarīgs mīļotais!
Bet es izaugu baltā istabā –
Trūdošu pārdomu zvērnīcā!

Es ēdu rīta maizi,
Rītausmas ielija manī,
Barodamas manas sirds kambarus.
Es juku prātā,
Es dziedāju slavas dziesmu dzīvei!
Es kalpoju Skaistuma dievam!


***

Purpura saule vēl nav dzisusi
Glāsmainie vārdi vēl nav gaisuši
Domas nav mirušas
Prieki nav dzisuši
Zāle nav izplēnējusi
Debesis nav nogrimušas okeānā
Bet tu jau stāvi, -
Pārtumšota prieka pilns,-
Gaismēnu visumā.

***
Es atklāju draudzības purpuru
Un mans dzeltenais kļuva vieglāks
Violetais nesmeldza
Melnais neplosīja
Ilgi lūkojos naktī
Un mīļoju to.

***
Bālganu sapņu kustoņi vijas man klāt, grib manos sapņos ieritināties, grib manās domās ieperināties, grib manus sapņus apskaut ar saviem trauslajiem locekļiem. Visapkārt violeti mirusi spīd ētera gaisma. Tu ieved mani pustumšā, mirušas mīlestības pilnā istabā, kur no svecēm pil tauki.





***

Ak, tu vēl neesi ieskatījies purpurā!?! Tu vēl neesi centies sadegt saulē!?! Tu vēl neesi ilgojies pieskarties mēnesim ar lūpām!?! Nu tad tu vēl neesi nekas!

Spīdzini nakti, mēness-meitiņ?
Tavas ausis sen ziedu pielijušas
Lūpas sen purpura asinīs trieptas...
Domā manī ir kaut cik patiesuma?
Es tikai gribu, lai pasaule mani iemīl
Zirdzīgas sejas un ierauti pleci
Ne staltuma, ne baiļu
Visi šie kroplīgie iztēles ķērmi
Kas savago cilvēku prātu
Sen man pretīgi tapuši
Es tikai gribu ieskatīties saulē
Un palikt tur. Nekur.

***
Bezgalīga dziedāšana
Domā, tev kādreiz nebūs auksti?
Domā, te kādreiz nebūs salti?
Tik salti, ka balti
Vai kāds grib ielūkoties manā pasaulē?
Labāk nē. Pārāk daudz neizpaustas. Mīlestības.

***

Lai lokas strauti,
Meži, zvēri
Es neraudāšu
Es iešu patverties
Meklēt mājas
Dzīvi vientuļo
Pamestības robežlīknēs stingušo
Es gribu padzerties no zelta avota
Kas urdz māju apkārtnē
Sievietes, dievietes, maigas, liegšanas
Plūdīs man apkārt
Spēcīgas, vājas
Trauslas kā sniegs
Dzidras kā ūdens
Kvēlošas kā uguns lodes
Bet tik maigas, maigas kā ziedpārslas
Aukstas kā vējš
Patīkamas, tirpu nesošas
Maigas, maigas kā ziedpārslas
Es nespēju apturēt prāta plūdumu, apziņas straumi, es vispār nespēju apturēt neko. Man nav bail pieskarties tumšajani naktij ar rokām,nē labāk apņēmt sauli, apņemt sākumu no vēl viena sākuma līdz vēl vienam sākumam. Darbības nedod man apmeira, miera, nekā, tās man nedod, tās man nedod piepildījumu, pilnīgi nekādu, nogrimt, iegrimt, aizpeldēt, netuvoties, aptverties ne realitātē, šai bezdievīgajā sajūtā, ka realitāte ir tikai sajūta, ka tā neeksistē ārpus manis vai tevis.

***

Kad klusums šķind tik bargs un dzelošs
Man dvēselē māc baisas domas
Es cauri klusuma jūrai izurbties vēlos
Un smaidošo bezgalību apņemt tiecos
Neviens nav lieks
Šai spēlē ar mani
Kurā es cenšos pārvarēt sevi
Man nav bail
Es tikai alkstu mazliet ausmas naktī
Mazliet gaismas pilī
Tuvoties kaut kam svētam, apslēptam, mūžīgam
Acīs mirdz cerība, mūžīga cerība
Ticība vainago viņu
Ticība, kas stiprāka par visu
Ticība, kas nes laimi
Tikai ticībā ir laime, pestība,
Augšāmcelšanās
Tikai ticībā ir mīlestība.
Mīlestība pret cilvēkiem
Un kaut mani tūkstošs pātagu sistu,
Es vēl miljards reizes jūsu priekšā liekšos, cilvēki
Par zīmi, tam cik svēti jūs man esat
Par liecību tam, cik ļoti mīlēt man jūs nākas.



Spēles princips

Dažreiz visa eksistence kļuva kā raudošs slogs, no kura nav iespējams izbēgt. Dažreiz es spēlējos ar sevi kā ar kādu aizvēsturisku kukaini, dažreiz es gribēju vienkārši būt par sevi pašu. Nespēlēt, nejokoties viņu priekšā. Es tikai cenšos saredzēt visas šķautnes, es tikai cenšos aptvert iespējami daudz apvāršņu, es tikai gribu mazliet jautrības – kopā ar iztēles biediem. Kas var būt jautrāks kā doties glumās naktīs spēlēties ar tumsas ērmiem? Dzīvīgiem, raibiem, raudošiem, kairiem tālo pasauļu mīlas pilniem, apburtiem mošķiem? Vai, vai, vai, vai - neraudu esi? Vai sliecos pēc nākotnes, es? Manī nav gurduma pazīmju...Viss sliecas mazliet lielākā jūtībā, kādā biju iztēlojusies. Spēles principus vajag baudīt. Lauzties, sisties ar visu savu būtni pret sevis pārvarēšanas slēģiem. Man eksistē visi pasaules vārdi, man eksistē visas pasaules domas, neko es neierobežoju, neko es neradu no zila gaisa. Viss nāk kā nākdams, viss plūst vieglā lieglaimē. Tikai vārds eksistē. Vajag pievērsties tikai vienai substancei, savai substancei un dzīvot vienā mirklī. Dzīvot? Elpot? Traukties? Uz kurieni? Par ko? Sēdēt uz vietas? Neaizmirsties? Mazliet pasūkt no cilvēka sevī un mazliet ļaut sev padancot ar zvērību, kas vāra mulst manā cilvēka apziņā. Tik daudz plūstošas dzīvradnes, tu esi, tu esi, mans cilvēk’ , tu esi...

Vakara krēslas paēnās izplēn pēdējās šis dienas paliekas. Viss sagrūst kādā neaptveramā aizmirstības sfērā. Šeit nav māju, šeit nav atpestījuma, kas sliektos uz pavisam gaišu atgriešanos! Šeit ir dzīves izteces, atlieku pabiras, putekļi no gaisa caurstrāvas!




***

Dzirksteļojošas gaismas, vīziju spēles, daudzkrāsu, daudzasu tēli izlīst mūsu priekšā. Mēs elpojam Dievu un tērējam laika secību, izplūstam līnijās, krāsās, smejam, lidojam, mirdzam savu dienu raitajā ritumā, savas dvēseles ārprātīgajā kliedzienā!

Tavā klēpī manas gaidas dus
Un tavās rokas mūsu sapņi klust
Mēs dzeram klusuma dziru
Un mulstam pusnakšu dejā

Tavos matos spēlējas mūsu bērni
Mazi kā feju sasēti ērmi
Mūsu apskāvienos slēpjas
Pārzemes pasauļu ēnas
Šaudīgas, lieganas, lēnas
Viss drūmais izlīst līksmē
Mēs saraujamies baudpilnā tīksmē
Es eju pa ceļu, pilnu dzeltenu sauļu
Un domāju, ka valdu pār simtiem pasauļu, -
Bet manas rokas vāri slīkst
Gar sen nodilušiem sāniem!


Dievs vienpiedzimušos skaita
Par savālē lilijām debesu dārzos stāda
Mēs esam jau aizbēguši no viegliem dārziem
Kuros nebija gribas, un cīņas par aiziešanu bezpriekšmetu visumā.

***
Fantasmagoriju meistars nāk. Ledains, sasalis mīļotais. Saltā pasaulīgo aklumā paslēpies no dienas ņirdzīgā rituma, kas mūs ieskauj, mītošs aukā ziemeļu pusē, viņš nāk. Dzīvojošs ēnu atspulgos, jūtams caur tālo sauli, un aptverams tikai sajūtot katras dienas ēteriskās dzīles, dienu pirmsākumu. Viņš iet. Soli pa solim viņa vāri jūtamā klātesme pievilina putnus, koki uzzied, mēness uzvelk galvā spožu oreolu. Viss satumst. Viss klausās, viss dzied spurdzošās gaviļu dvesmās. Pār-laika dzimtenes bērni sastājas jau viņu sveikdami, ar vienu roku balsodami par jaunatnācēja vietu starp pasaules ārdītājiem. Elpa plūst dziļi un plaši, enerģijā apņemot dzīvo dabu, izkūst lielie, baltie kalni, pasauļu centri griežas otrādi, mūsu gadsimta liktenis pie zižļa kāta ir lemts. Viens vienīgais padotais ieradīsies mūsu mirkļu secību izjaukt!

- Vienīgais lūgums – izjauc dienu secību, padari mūs trakus un ekstāzes pilnus, atver vārtus uz pašapzināšanos, kas vistālāk dzīvo no trulās iztēles robežām. Ielaid to iekšā, sarauj saknes, kas veido mūsu upju braslus. Lai zviedzīgās pamatnes saārda nāves un laika pārvarēšana. Lai mīlestību apdzied vistumšākā sāni un visliegākā balss. Viss, kas mums vajadzīgs, ir izjaukt mūsu mirkļu secību, vieno, vienmuļo, liegani apātisko pazušanu mirkļu okeānā. Fnatāzei atvērtas durvis tiks gaviļu saucienos, dunošos, mistiskos vārdos reiz sauks pasaule sevi par Dievu. Sabrūk apziņa līdz atomam, tīram. Saules Dievs vēl vienu-pēdējo bērnu dzemdēs, kas ar savu asaru aizskalos sāpju jūras, saēstās.

Fantasmagoriju meistars liek fantāzei altāri stādīt istabas vidū un savus dzīvniekus par dieviem saukt mums mācīs. Maigā, dzēlīgā, trulā, apātiskā, drudžainā, seklā, lieganā, brīvā, ēteriskā, slāpstošā ekstāzē mēs iztēli par Kundzi sauksim un pie viņas elpas mēs visi sevī pasauļu dzimšanu tversim. Vienas laiskas sarunas, domīgas mīlas, vienlēciena izrādes, vienpiedzimušos jaunekļus mēs liksim stādīt sev priekšā, kā jauna maratona pirmos atnācējus. Lai dzīvi vārā, kainiskā iztēle, kurai nav sekluma dziļuma un dziļuma sekluma. Iztēle vērtīs visu, kas bijis par nebijušu, tiklīdz viena acs ieskatīsies dzīļu apņemtā okeāna sirdī, virstošā orkāna kodolā un visšaumsīgākā straumē. Dienu gaidas izplūdīs tāltālā, pārmaigu jūtu apdvestā sapnī.

Mulstošs es stāvu lielās upes priekšā, bez dvēseles, bez naudas. Man nav piedzimis vēl bērns manī, bet es jau gribu šīs pasaules likumus pārveidot.

***
Murdošas upes ielīst manī, es ilgojos pieskarties sapņu prinča sejai, visvieglākā sapnī, kurā, laumu pacelts, es triecos saulainajā bezgalībā. Kailas asaru straumes izvago pasaules ūdeņiem ceļus un es bridīšu kails pa ērmu izraktiem grāvjiem, līdz man nodils mans ķermenis. Es esmu izkūris ugunskuru, kurā deg grāmatas, lasīsim prātus kā grāmatas, kuros slēpjas ciešanas, alkas, bēdas un dziļais, vēl dusošais, miermīlīgā snaudā iegrimušais visums. Skaties izrādi par dievu kaujām notikušām uz tavas palodzes pēcpusdienas saules staru spēlēs.

***
Es esmu piedzimis princešu sapnī un negribu izkāpt ārā no tā. Es vēl esmu kails, neapaudzis sārmu tvīkstošiem kaislību izgarojumiem, prāta trūdošām metodēm nerēķinu sirds parametrus, jūtu kolosālās paletes neizspļauju uz papīra ieslēgtus tintē un lodītē, neizšļācu primitīvu krāsu iežogotu līnijā uz audekla raupjuma. Ar ūdeni mēs gleznosim vielu, ar uguni nodzēsīsim ugunsgrēkus, ar liesmām atbrīvosim sevi no krusta. Ak, Dievs, nav skaistāka mirkļa, kā vērot, kā cilvēks piedzimt tauriņa pākstī un domā, ka valda pār bezgalīgu telpu! Visvairāk es ilgotos to vakaru ar fejām pie upes, kad no bezdomības ķermeņi tapa tik viegli, ka mēs kā lāpas viegli planējām gaisā, ēdām gaismas putekļus, aurojām pret mēnesi kā plēsti suņi un dziedājām uzvaras serenādi saviem līgavaiņiem. O, piedzimušais, tev vēl būs daudz ko redzēt, lielos pazemes tikt labirintos ierautam, viss sāksies un beigsies, viss vēlreiz notiks un pārradīsies, satumsīs, izjuks un no jauna uzbūvēts taps. Tikai viena lieta paliks nemainīga, jo to nespēj skart laiks – tava paša būtība.

Cilvēks transformēsies, Dievs uz zemes nāks, gaiss ar elpu jauksies, nakts ar dienu spēlēs vienā skaņā uz viena instrumenta. Daudzkrāsu pasaules daudzasu skaldnes, mēs tiksim ierauti uzvaras gājienā pretim sev!

***

Cik dzīvoši trausla
Šī senlejas zeme
Viegla un jauka
Kautrības meita
Mūžvecie sirmtēvi
Sēž un gaida
Sapņu sūkļus
Iepērtus senatnē



***

Valpurģa seja dīdo uz skausta
Spiedz kā dzelonis
Stīgo uz plauksta
Apsedz krūtis
Bālas un daiļas
Vienkrāsas plīvurs
Appēno ļaudis
Saules sejā
Ieslēdzies vientuļnieks
Gaida sava
mūža atnākšanu

***
vienatnes kokā
sastinies bezvējš
mazuļus tramda
uz dižām domām
svēto dabu
vēdina
savas sāpes
prom no sevis
sēdina
visas lietas
sairst putekļus un
tumšā straumē
izskalo bēdas

***

Liesmu kurtuvēs eņģeļi smaida
Uz gaišām domām debesis raida
Manas dienas sen sairušas
Baltās kreveļu vērpetēs
Tikai tavs smaids
Iededzas
Manu sapņu
Aplokos.

***

es sēdēju baltkvēļu sietā
Un meklēju ceļu uz
Dzīvības taku
Piedzima kāpurs
Izbēga laimes
Manu dienu sārtums
Izslēdza kaisles


***

Istaba pielija zibošas gaismas
Ienira cilvēks savas esības trauksmē
Pasmelties tumsas pienu
No melnās nakts kaķenes trauka,
Saviļņoja viņu
Pilnkrēslas vaigs
Dunošs un valgs
Kā sudraba trauks
No kura pil zelta asiņu plūsmas
Vijīgas, dzīvas kā eņģeļu lūgsnas

***
Pavasara pavēnī sudraba rītu iemalkot atnāca lakstīgala-tvirta un kliedzoša kā mākoņa spalva. Atnāca, padzērās no tīrradnes plota, aizskrēja atkal uz purpura atblāzmas māju. Nomira ziedi, kas gavilēja par sauli, kad tā vēl dzīvoja pie tirkīza laukiem, kur baltas gubas ēnoja mirkļus. Tā cilvēkiem likās, ka laiks viņus izšķērž, deldē un pārvētī. Bet tas izrādījās tikai sapnis-sājš un zibošs, iepriecinošs, ilgatnējs, nejaušs mirkļu inscinējums drūmo sapņu virknējumā. Asaras, asaras plūda aumaļām pār sadzeltiem, ērkšķu izvagotiem vaigiem, nātru noplēstiem pleciem, vēji rāva nost izdilušās planskas, tā, ka kailie ceļgali asiņu mirtēs blāvoja jēli un mitri.

Izdzīves ceļojums
Nokusis pieskāriens
Vakardienas reibums
Atžūžo šeit
No laika uz laiku
Manas ikdienas svārsts
Starp bailēm un izdzīvi
Kā troņu mākts
Paradīzes kauss
Viss sadzīst palēnām stingi
Savelkas rētas un sairst
Plēvēs mitrenes bārksts
Es izleju krēslas pustoņus
Uz saviem palagu baltumiem
Un skatos kā
Nakts izvago sauli

***

dzīvradne tumšā
ieaijā skavās kaiju putainās galvas
zvērnīcas logi
drīz vērsies, uzmanies!
Manas esības strāva
Drīz plūdīs pretim
dzīvības straumei
Un tad, es, sadrūmis un dziļš,
Stāvēšu ēnas košajā pusē
Un ar varavīksnes zīmogu krūtīs
Rēkšu pret debesīm:
“Es tevi mīlu!”


***
feju kronētiem bērniem
asinis virmo
pa stiegrainām krūtīm
dvesmo un plāvā
vakarnakts sveces
pār aizjūru ērmiem
salutējas baumas
izpriecas kairas
un triviālas maukas
tas viss ir
vienatnības gaudas

***

Pusnakts suns
Joņo pār gaismas telpu
Viņa patība
Iedegas spulga

O, dzejas karalis
Atnāca paslēpties rozetes acī
Viņa augums sadūra manas acis
Ar tīko dzelkšņa stobru, kas rotāja tā izskatu

***
Viņas puķainais augums
Vijas lokans kā stiebrs
Gar sētsmalas asi
Es nodūris acis
Iekšēji kaucu kā suns
Ka tas nekad nebūs mans

Mutes kaktiņos
Pieneņu rūgtums
Saulē tvaicēts
Tās stiepjas man klāt un grib lai es sūcu
Rūgto pienu
No tās sakarsētās mutes


Rītdiena atnāk
Un brutāli man novelk
Sapņu ādu,
Un Nakts skaisto tērpu
Kas rotāja manu miesu raibos zīmējumos
Mistiskās bildēs izkrāsoja mani
Es palieku kails palagu tīmekļos
Dienas spožuma sašauts
Nelaimīgais, kam atņemts tā tronis
Kur tikai es bija karalis

Naktene laiza mani kā kaķene
Es kails glaužos tai klāt
Lai tā mani patver
No gara-laicības
Un no-māktības
Negribu mirkļu pilienus skaitīt
Labāk ar nakti kopā iztēles burvreģus skatīt


Lucifers sēdēja piestātnē viens
Un skaitīja kuģus, kas pameta mastu
Gaužām garlaicīgi vienam bija
Jo zvērests neļāva
Valdzināt sievietes
Uzpirkt dvēseles
Un uzjautrināt sevi
Slaktējot kaķus.


***
Es vēlējos būt mēnessērdzīgs,
Pārtumšota prieka pilns!
Zils bezdibeņa mākonis, -
Nesakarīgs mīļotais!
Bet es izaugu baltā istabā –
Trūdošu pārdomu zvērnīcā!

Es ēdu rīta maizi,
Rītausmas ielija manī,
Barodamas manas sirds kambarus.
Es juku prātā,
Es dziedāju slavas dziesmu dzīvei!
Es kalpoju Skaistuma dievam!


***

Purpura saule vēl nav dzisusi
Glāsmainie vārdi vēl nav gaisuši
Domas nav mirušas
Prieki nav dzisuši
Zāle nav izplēnējusi
Debesis nav nogrimušas okeānā
Bet tu jau stāvi, -
Pārtumšota prieka pilns,-
Gaismēnu visumā.

***
Es atklāju draudzības purpuru
Un mans dzeltenais kļuva vieglāks
Violetais nesmeldza
Melnais neplosīja
Ilgi lūkojos naktī
Un mīļoju to.

***
Bālganu sapņu kustoņi vijas man klāt, grib manos sapņos ieritināties, grib manās domās ieperināties, grib manus sapņus apskaut ar saviem trauslajiem locekļiem. Visapkārt violeti mirusi spīd ētera gaisma. Tu ieved mani pustumšā, mirušas mīlestības pilnā istabā, kur no svecēm pil tauki.

***

Ak, tu vēl neesi ieskatījies purpurā!?! Tu vēl neesi centies sadegt saulē!?! Tu vēl neesi ilgojies pieskarties mēnesim ar lūpām!?! Nu tad tu vēl neesi nekas!

Spīdzini nakti, mēness-meitiņ?
Tavas ausis sen ziedu pielijušas
Lūpas sen purpura asinīs trieptas...
Domā manī ir kaut cik patiesuma?
Es tikai gribu, lai pasaule mani iemīl
Zirdzīgas sejas un ierauti pleci
Ne staltuma, ne baiļu
Visi šie kroplīgie iztēles ķērmi
Kas savago cilvēku prātu
Sen man pretīgi tapuši
Es tikai gribu ieskatīties saulē
Un palikt tur. Nekur.

***
Bezgalīga dziedāšana
Domā, tev kādreiz nebūs auksti?
Domā, te kādreiz nebūs salti?
Tik salti, ka balti
Vai kāds grib ielūkoties manā pasaulē?
Labāk nē. Pārāk daudz neizpaustas. Mīlestības.

***

Lai lokas strauti,
Meži, zvēri
Es neraudāšu
Es iešu patverties
Meklēt mājas
Dzīvi vientuļo
Pamestības robežlīknēs stingušo
Es gribu padzerties no zelta avota
Kas urdz māju apkārtnē
Sievietes, dievietes, maigas, liegšanas
Plūdīs man apkārt
Spēcīgas, vājas
Trauslas kā sniegs
Dzidras kā ūdens
Kvēlošas kā uguns lodes
Bet tik maigas, maigas kā ziedpārslas
Aukstas kā vējš
Patīkamas, tirpu nesošas
Maigas, maigas kā ziedpārslas
Es nespēju apturēt prāta plūdumu, apziņas straumi, es vispār nespēju apturēt neko. Man nav bail pieskarties tumšajani naktij ar rokām,nē labāk apņēmt sauli, apņemt sākumu no vēl viena sākuma līdz vēl vienam sākumam. Darbības nedod man apmeira, miera, nekā, tās man nedod, tās man nedod piepildījumu, pilnīgi nekādu, nogrimt, iegrimt, aizpeldēt, netuvoties, aptverties ne realitātē, šai bezdievīgajā sajūtā, ka realitāte ir tikai sajūta, ka tā neeksistē ārpus manis vai tevis.




***

Kad klusums šķind tik bargs un dzelošs
Man dvēselē māc baisas domas
Es cauri klusuma jūrai izurbties vēlos
Un smaidošo bezgalību apņemt tiecos
Neviens nav lieks
Šai spēlē ar mani
Kurā es cenšos pārvarēt sevi
Man nav bail
Es tikai alkstu mazliet ausmas naktī
Mazliet gaismas pilī
Tuvoties kaut kam svētam, apslēptam, mūžīgam
Acīs mirdz cerība, mūžīga cerība
Ticība vainago viņu
Ticība, kas stiprāka par visu
Ticība, kas nes laimi
Tikai ticībā ir laime, pestība,
Augšāmcelšanās
Tikai ticībā ir mīlestība.
Mīlestība pret cilvēkiem
Un kaut mani tūkstošs pātagu sistu,
Es vēl miljards reizes jūsu priekšā liekšos, cilvēki
Par zīmi, tam cik svēti jūs man esat
Par liecību tam, cik ļoti mīlēt man jūs nākas.



Balta saule tver manas rokas, tver manas kājas, tver manas kustības, līdz saver pavedienos, zibošos gaismēnu pavedienos. Es sēžu viens istabā, kas pielieta dzidras saules, tās gaisma pieskaras katrai kustībai, katrai priekšmeta kustībai, kas maigi ieplūst gaisa ķermenī.

Tumsā un klusumā mirdz lāpa
Dievu un mirstīgo šķīstības lāpa
Purpurā ietērptas meitene
Briesmas, kas atkailina


***

Mani bija svaidījis spēks-tik melns un zibošs kā nakts, kā ēnas, kā zilās debesis, kas pieplūdušas purpura saules. Es nezināju, kas ir ceļš, bet es pa to gāju. Es izmirku sviedros, cenzdamies izliet no krūtīm to sauli, kas dedzināja krūtis tik asi un sveloši kā nokaitēts dzelzs. Tās bija manas sāpes, manas ciešanas, mana drausmā atdošanās, padošanās iekārei. Es dzirdēju drūmu zvanu skaņas kokos virs manas mājas, gaisā, kas bija virs manas mājas. Es nezināju, kas es esmu, bet es turpināju skriet cauri tam tumšajam mežam, kas bija manas mājas, es centos no tā aizbēgt, bet man neizdevās, man neizdevās un es zināju, ka neizdosies, jo tās bija manas mājas, man citu māju nebūs un nebija. Tās ir tumšas mājas, tādas es tās redzu. Es izloku no sapņiem melnas līknes, sniedzu tās cilvēkiem, dodu dzert rūgto dziru, kuru pats ražoju. Cik skumīgi, cik baisi. Es lasu dižgaru darbus un man nāk prātā, viņu tēli. Cik saspringti, cik skaisti izlokas viņu augumi nevaldāmā saspringumā, kad viņi cenšas izlikt uz papīra savas sāpes, to noslēpumu, kas pēc tam aizskalos cilvēkus līdzi noslēpumam, kurus viņi rada, pasaulēm, kuras uzbur iztēle, kas sajaukusies kopā ar realitāti. Man bail no manas mātes, bail pieskarties tai stīgai, kas vienoja bērnu ar viņu. Es stingi klausos tukšumā, kairajā klusumā, kas dzelošs vīd manas istabas tumsā. Tas ir tik tukšs, kails un es redzu tajā savu vientuļo patību, tik baisu un vienaldzīgu pret visu. Man bail no tā, šī rēga, kuru es gatavojos nokaut atkal un atkal. Cik skumīgi pelēka dienas pavada visu šo piemākto vidi, ko upurēta mīlestība sniedz. Mani nav atnācēja gara, es tikai gribu dzīvot, bez vēja un pūpoliem, kas dejo vējā. Saules, kas peldas jūrā, meitenēm, kas skrien man garām tik vāras un trauslas. Šīs mazās pus dieves, kurām atļauts ir pilnīgi viss, jo viņas nedomā par vienu un otru, viņas tikai skrien un elpo, elpo, elpo, tās elpo....sīvi un dažkārt viegli. Patīkami, maigi, kā es gribētu būt daļa no viņām. Sniegoti uzacu kruzuļi ievij tērpus, kas dejo zem ziemas, kas ir pārtapusi jau par nakti. Man nav naudas, nedz prieka, es tikai zinu, ka viss, kas bijis, reiz atgriezties un aprīs mani kā izsalcis vilks, tas būs tas mans-tas pats-diev redžu zīmē iededzinātais svētvīrs, kas pie manis reiz atnāca dziļā vientulībā. Es nezinu, kas esmu, kas biju, bet laikam viss ir kārtībā. Nevar no visa visu iemācīties, nevar. Un tas laikam ir ļoti žēl, bet tas tā ir. Cik neveiksmīga saule mani silda, ak, cik neveiksmīga saule te ir atnākusi manā istabā, tik pustumša, muļķīga, neveiksmīga izpriecu ļaunule. Mani zēni manā klēpī sauli auklē. Manas iedomas ir pārlieku pārdrošas, zīmīgas, vēsas. Viss sastingt drūmā izpriecu braucienā pretim nezināmajiem. Es nezinu, kas ir mans ceļš, mana radīšana, mans attālums starp tevi un mani.

***
Es sapņoju aizlaiku sapņus
Patības tērpos tur pārzemes tēli dzīvo
To sirdis veidotas no rožu pumpuriem
To asaras ir gaismas lāses
Kopā ar putnu mazuļiem tie dzied jaunavīgas dziesmas
Un neko nezina par bēru kambariem
Tur dulnums nelodā kā akla čuska
Un nedēsta izmisuma stādus
Tur dziesmas skan tālas un dzidras
Baltās koku galotnes skardamas
Tur dziļā apjēgsmē cilvēki rosās
Aizlaiku sapņos ielejas pildīja miers
No spēka avota ieleju bērni dzēra
Un dodoties trimdā bez laika izkpats pļāva savu likteni
te viss tik nosacīts, izsacīts
Dziļā aizlūgsmē viss ir izteikts
Bez vārdiem izrunāts
Tikai skaņā atklāts un durvis uz dvēseli
Pavēris sapņu burvis
Tur galējā cerības zudumā
Zudušais rokas stiepj
pretim saulei, kur aizlaika sapņu mājvietās
Jaunrade dzemdē tam tēlus.

***

Putnu klaigas debesis sķēļ
ūdens maigā roka
mani ķer
es grimstu dzelgā, asā atpestībā
ilgojos pieskarties tumsas ādai
Un sajust tās ledaino elpu uz sevis
Tumsas bērni paņem mani aiz rokas
Un čukstošas murdoņas ieskauts
Es tieku vadīts pārzemes pasaulē

***
caur likteņa caurstrāvotām stigām
Es brienu Visumā , lai atrastu savu ceļu
Mana ceļa gals drūmā miglājā tinas
bet pats ceļš izgaismots man pretim versa

***
Šis ir tas klusums, kur priekšā es noliecu galvu. Tas nav nekas vairāk par plaukstošām puķēm, ziedošiem krūmiem, saules apmirdzētām debesīm, lidojošiem tauriņiem un cilvēku sirdīm, kas prot gremdēties šajā klusumā. Katrā tauriņā lido Dievs, katrā puķē uz mani lūkojas tāltālas būtnes un uzsmaida man. Ja es to visu mīlu, proti, šo klusumu, ko atnesis pats Dievs no savām tālajām zemēm, tad es pats pārvēršos tajā, saplūstu ar to un esmu tas – pilnīgais klusums

***

Dziļas vientulības piesūcinātas istabas. Tās ir manas draudzenes. Kā man patīk ar tām spēlēties. Es aizlienu aiz mēbelēm, kad ir tumši vakari un iztēlojos, ka mani kāds meklē, ķer un gūsta. Iedomājos, ka ir visādi kukaiņi garām antenām, staipekņi, murdoši čūsku midzeņi, no kuriem man jāizbēg. Tad es lieku lietā visu savu iztēles spēku un triecu nejaukos briesmoņus uz tālām galaktikām, lai nekad tie vairs netiek manā istabā, manā pilī, manā personīgajā valstībā.
Šķiet, šī vārā vientulība man ir atņēmusi spēju iemīlēties. Kad biju jauns, es spēju iemīlēties pilnīgi visā. Manā sirdī bija ievilkta dziļa rieva un šī rieva nejauki pildījās ar rūgtu vēlmi, pašiznīcinošu vēlmi iemīlēt pilnīgi visu, kas ieskāva manu pasauli, to pasauli, kas bija radīta man, ko pirms dzimšanas man bija dāvājušas laumas un neskaitāmas mātes, kas bija nolēmušas man dāvāt dzīvību. Bet tā bija jaunība, tāla un skaista jaunība, -ziedošas saules ieskauts laiks, kad mani bija vingri pleci un tvirtas rokas, kad manā tvērienā varēja sastingt pilnīgi viss. Jā, tā man likās –jaunībā man likās, ka esmu pusdievs, es zināju, ka manu pieri ieskauj neredzams oreols. Es tam ticēju, tāpēc tā tas noteikti arī bija. Manos gaišos matos nereti iepinās saules stari un putekļi, kas izskatījās pēc no visuma atsūtītām gaismas pērlītēm, kas greznoja mani neticami skaistu. Un es neatdevos nevienai sievietei, jo es zināju, ka līdz ar sievieti es pazaudēšu sevi. Pazudinot viņu, es s pazudināšu sevi. Es neatdevos, es neiemīlējos tieši un acīmredzami, es viņas visas mīlēju. Es atklāšu, es atklāšu, ka kopš dienas, kad es piedzimu, es neticami stipri iemīlējos savā mātē, un kopš tās dienas es nespēju nemīlēt sievietes. Kad es piedzimu, es domāju, ka esmu iekritis apburoši skaidra eņģeļa rokās, kurš mani turēs un mīlēs visu mūžu, kuram es būšu svētība. Un es iemīlēju šo sievieti, neticami skaidri un spēcīgi, šo sievieti, kas man atnesa manu piedzimšanas dienu. Šajā dienā, es sapratu, ka dzīve būs svētība. Ja mana māte ir enģelis, kuras sirds ir pilna netrūdoša maiguma spēka, ar kuru viņa varētu mani un sevi aiznest līdz bezgalības malai, tad es sapratu, ka dzīve ir vissvētākā izprieca kāda vien ar būtni var atgadīties. Ja viņa savā sirdī atrada spēku mīlēt tik stipri, ka būtu gatava atdot man pēdējo, pēdējo, kas viņai iespējams bija- pašu sevi, savu dzīvi, upurēt savu dzīvi man – es zināju, ka mani gaida pastaigas ceļojums cauri eņģeļu takām. Un kopš tā mirkļa, kad manas acis atdarījās pret visgaišāko maigumu, kāds iespējams pasaulē, es sapratu, ka dzīvē es gribēdams nespētu atrast sievieti, kura nebūtu mīlestības vērta. Tā es jaunībā klīdu no vienas piestātnes līdz otrai, un es redzēju visas purpura krāsā: maigas līdz pilnībai, drosmīgas par drosmīgākajiem karavīriem, spēcīgākas par kariem, pilnības, kas darīja ikdienas darbus, bet naktī ļāva savām dvēselēm staigāt apkārt un kailām lūkoties bezgalības tālē. Viņu dvēseles bija smalki izausti pērļu cimdi, kas tiecas ieņemt sevī visu dzīvību. Tāpat es jaunībā domāju par jaunām meitenēm, es viņas iztēlojos kā baltus ziedoņus, kas neviena neskartas šūpojas rīta vējā n neviens tās nespēj un nekad nespēs aizskart. Viņas nudien man likās vieglas un skaidras kā tikko izplaukuši pumpuri. Es nespēju viņam paiet garām, nesajutis viņu kairo smaržu, kas vēdīja no vienas telpas stūra un citu. Dažkārt, kad biju telpā, skolas gaitenī viens, es kā apmāts sekoju šīm smaržām , ko viņas ar savu klātbūtni bija atstājušas. Es skrēju no viena kakta uz otru, centos saķert šīs smaržas atstātas uz sienām, mēbelēs, pašā gaisā. Ak, dievs, šis meiteņu smaržu pilnais gaiss mani reibināja tā, ka es nejutu savu ķermeni, es jau atkal lidoju ekstāzes virpulī.
Šādi kairinājumi ir vienīgie, kas uztur pie dzīvības jaunību. Jaunībā es mēdzu būt arī pārspīlēti vientuļš. Es mēdzu ieslēgties telpās, lai justu sevi, centos nepazaudēt savu elpu, jo tā man likās apburoši jauka. Kārtējā pilnības pasaule. Pusdievu pasaule, tādu es to iedomājos. Man piemita neticami vienreizēja spēja radīt ap sevi tieši tādu pasauli, kādu es vēlējos. Tas man lika domāt, ka neesmu šeit ieradies parastu baudu meklējumos, bet dzīvību kairinošās baudās. Es bieži vēros tumsā, it kā tā man spētu stāstīt kaut ko jautru. Es mēdzu pārāk pieķerties sapņiem. Tie bija mans ierocis pret nāvi. Tā man likās. Manas bailes no nāves bija manas bailes no dzīves. Es zināju, ka pēc nāves es atkal būšu es pats. Notiks tas mirklis, bet es atkal turpināšu sapņot. Nāve paver vēl skaistākas vīzijas, vēl dzidrākas, vēl maigākas par māti, par jaunām meitenēm...es nojautu, ka fiziska nāve nepastāv, ka tā ir tikai izjūta. Tā ir izjūta, ka māte tevi tur rokās tavu tikko dzimušo ķermeni, tāpat kā piedzimšanas dienā un, ka tavs skatiens grimst viņas bezgalīgi maigajā skatienā. Tā es iedomājos savu nāvi.

***
Tad es satiku tevi. Tev bija izdiluša krūtis, putekļaini ceļgali, bet saule vienalga tevi sildīja. Man tas likās brīnums.

***
Vienmuļīgā vientulībā savu dzīvi vadīja jaunais puisis, kurš mēdza rīta muldā ieelpot dvesošo miglu no rasotajiem laukiem un pļavām, dienas tveicē mēdza dzesēties kalnu avotu spirgtumā un vīģes koku dārzu ēnās, bet krēslainos vakaros nodevās sapņiem valgas un plašas jūras priekšā. Tādos vakaros, kad gaisā virmoja jau nakts spirgtums un dzestrums, sajaucies kopā ar dienas tveicē uzkrātajām karstajām dvesmām, dēstīdams sevī kaut ko skurbinošu un burveklīgu, jauneklis apskurba no vakara blāzmas un lidoja tālos sapņos.
Tas bija gaiss, kas bija uzsilis un tagad strauji dzisa, izgarodams svaigumu, itin kā tas izgrūstu vēsu un atslābinošu atelpu no sevis pēc dienas smagajām elsām, kurās virmoja pieblīdusī tveice. Šis vakara aroms, kas smaržoja pēc zemes atkopšanās un miera, kas sekoja pēc mokām saules svelmē, visu, līdz ar sevi, ievērpa svaiguma un dzestruma iedīgļos. Degošā ripa aizslīdēja aiz viļņu galvām, pēdējie kvēlojošie stari nogrima dzelmē un kā uz burvju mājiena pār debess kupolu tika pārvilkts dzidri tumšzils šķidrauts, kas nenesa sevī zvaigznes vai mēnesi. Spulgajās, zilajā debesīs nepeldēja neviens mākonis, neviena balta pūciņa nebija aizķērusies jumā, nedega pat zvaigznes. Šis zilums bija tik svaigs un tīrs, ka tas koda un kairināja ar savu neticamo dzidrumu. Tādas debesis pārklājās uzreiz, līdzko pazuda saule. Tas bija kā burvju pieskāriens, kas acumirklī pārklāja pasauli ar vakara blāzmu. Drīz vien no debesu atvariem, netveramiem un tāliem, izlīda spoža lode. Tā parādījās gandrīz nemanāmi. Nebija nosakāms, no kurienes te parādījusies tik pēkšņi un ātri, bet tā tur jau karājās. Mēnesnīca nebija ietinusies ne smalkā, dūmakainā migliņā, ne apvijusies ar palsu vizmiņu, tās apļveida formas, koši dzeltenas, spilgti iezīmējās zilā šķidrauta caururbjošajā dzedrumā. Debesis un mēness nesaplūda, tie dunēja katrs par sevi visā krāšņumā kā vara bungas cirtieni dzirdīgā ausīm. Uz dvesošā audekla vizēja pakārta bumba, ar tik perfektām un izliektām formām, kādas neprot izliekt neviens mākslinieks no neviena materiāla. Tās bija pilnīgas, jo šis skats, kuru cilvēkiem nes skatīties paši dievi, bija pilnības pilnīgākā izpausme.
Zēns vēroja nakts dzedrumā mulstošo mēnesnīcu visu nakti, kuras atomi, liekas bija no veidoti no tīras klusuma matērijas - tik mēms un neizsakāmi svēts vērtās apvārsnis, kurā gulēja tā. Nakts gaisa aroms un gaiss izgarotās mirres ieplūda zēna dvēselē tikpat veikli kā vīns ieskurbina prātu. Un viņš jau sēdēja uz celma, vēja izgāzta no smiltenāja priežu saknēm, kura nobružātos sānus apskaloja siltās, putainās viļņu galviņas un raudzījās apvāršņos dzerdams dabas pilnību un svētsvinīgu mieru. Viss apklusa. Nebija vairs dienas trokšņu, jaudas un kustības. Viss bija sastindzis, gaiss, debesis un mēnesnīca – tie bija tik stingi, kā no akmeņiem tēsti. Jaunekļa elpa stinga tumši dzidrajās debesīs un viņš vēroja kā smalkie garaiņi aizpeld izplatījumā – tik skaidrs bija apvārsnis. Dzīvību, kas pārklāj dienu saules tveicē, nomainīja cita dzīvības izpausme – noslēpumu un klusības valstība, kurā gaisma ietverta iekš tumsas un kurā dzīvība nozīmē pulsēt sastingumā, kas ir viena kustība kustībā.
Naksnīgais valgums kārpīja viņa ilgu aizmetņus un ļāva mosties fantāzijām, kas lika viņa domām un jūtām šķērsot robežas un pašradītos prāta šķēršļus un pacēla pāri visiem apvāršņiem, lika lidot neizzināmās tālēs. Vispirms no rievainā celma atrāvās viņa kājas, kurās tvīka smags gurdums pēc dienas piepūles, tad pacēlās kuslumu un nogurumu piesūkusies mugura un galva, līdz viss ķermenis pacēlās dažas olektis no zemes un tai pašā brīdī no ķermeņa kā izzīsts pazuda nogurums un sāpes. Viņa gars pacēlās virs viļņu šļakatām, mazajiem krasta vilnīšiem, un vienā mirklī šķērsoja attālumus un lidoja virs viļņiem, kas pārtapa bangojošos dzelmju atvaros, milzu viļņu tirādēs, vētru saceltos ūdens fantomos... Viņš redzēja kā dzimst vētra, vēja aukās viļņu platās muguras sitas cita pret citu, līdz veido apļveida viesuli, kas brāžas pāri dzelmēm un saķer arvien lielākus ūdens vālus, līdz visa jūra pulsē neapstādināmā ritmā, ieraudamās un izplēsdamās pati savā klēpī.


Vientulība.

Klusa un maiga man pieglaudās vientulība. Vēsa un nemīlīga man pielavījās vientulība un paklusām ielavijās arī manī.
Kā es nemanīju tās auksto elpu ieplūstam manā dzīvības siltumu alkstošajā sirdī? Tā izlika savus tīklus miera un bijības apgarota, bet patiesībā tā bija tik viena – vientulība. Tā likās salda un glābjoša, tāda, kas pasargā, tāda, kas neprasa, tāda, kas ievēro mani, tāda, kas atļauj būt, atļauj pastāvēt bez prasībām, bez iebildumiem, bez aizspriedumiem – tā atļauj būt – pašam ar sevī un sevī, nevis būt citiem, nevis būt pēc citu vēlmēm. Vientulība atrāpoja pie manis, pievijās man klāt aša un veikla kā čūska, kas meklē jaunu midzeni – tā meklēja manu klēpi, kurā ieritināties – vientulība. Ne manīju es, ne paspēju ievērot, kā ievijos vienatnes purvos, izliktos mērķos, kas pamazām izpleta savus atzarus katrā manas dzīves laukā, līdz iemanījās ieperināties domās un pat izjūtās. Tad tā iepilēja manī kā sula, kā asinis, un saindēja mani, mana elpa ietīstījās vientulības vēsajā, aukstajā, ledainajā, bargajā, uzstājošajā, nesaudzīgajā dvašā. Mana sirds sarāvās vienatnes indē, tā sasala un vairs nealka otras sirds siltumu. Līdz tā pārvērtās ledus klucī, kas vairs nealka nevienu pilīti citas sirds siltuma.
Vienatne atnesa mieru, dziļu mieru, kas vienā mirklī, sevī slīgdams arvien dziļāk, apvilkās miega plēvītēs, kas krājās un krājās arvien biezākas un biezākas ap mani. Un es staigāju starp nomodu un miegu viena nomodā un viena miegā, viena sirdī un viena elpā.


**

O, šis saldais grēks un rūgtā bauda, ko sniedz iztēle!

Es esmu tas, kas dzīvo starp vakardienu un rītdienu. Manī nav nedz gaismas, nedz tumsas staru. Viss ir tikai bezgalības nebeidzamie atspoguļojumi uz Dieva radītās skatuves. Dzīves drāma ir kopējās Mātes sapnis. Es nāku no sapņojuma. Laimestība atklājas tikai vienotā pirmspēkā, kas nāk no tāluma un atgriežas tālumā. Manas rokas tiecas aizskart aizmirstības pasaules slēģus, aiz tiem dzīvo dzīvie spoki. Manas auras, ēnu metošās puskrēslas pāriemiesojumi. Sveces, kas nodzisušas pret rīta atnākšanu. Tie ir pumpuri, kas dīgt no pieres, uz kuras aug ragi. Jā, dzīvie spoki ir mūsu aizmiršanās skaistākie veidojumi. Sapņu lolojumi. Tēli, kas staigā pa purviem, ielejām, mežiem, dārziem, kapiem, lido cauri tavas iztēles radītajai telpai, kas atrodas starp tavu prātu un tavu neprātu! Šī telpa ir dzīva pati par sevi. Šajā telpā var ieiet tikai ilgojoties. Un tajā mīt tavi aizmirstie sirds tēli – būtnes, ko radījusi tava visurejošā, visuvarošā iztēle. Tie ir tavu sapņu izkārnījumi, kungi uz fantāzijas kāpnēm. Tur dzīvo murgi un pasakas, lietuvēni un nimfas, mazuļi un karavīri! Viņi raud, kliedz, nicina, smejas, aprunā, apsmej, cieš, cer, domā, pārdomā, izdzīvo un mirst. Viņu gaisma ir tavas sirds ilgošanās prieks. Viņu gaisma nāk no tavas atdošanās sapņiem...
Kad tavi sapņi kļūst par tavas ikdienas barību, tava elpa saplūst ar viņu elpu, viņu domas iemiesojas tavās domas, jūsu domu spārni savijas kopā un jūs vairs neatšķir nekas. Jūsu domas ir viens. Un jūs esat viens. Tu un tavu sapņojumi, kailie vaidi tuksneša bezgalībā, sāpju kliedzieni krēslainā ielejā, dzīves uzvaras smiekli zem zvaigžņotām debesīm, mīlestības saucieni sarunās ar Dievu, nāves smaids, kas apgaismo zemi – tie ir viņi, tavi iztēles biedi, kas neredzami sēž tev blakus un neatklāti staigā tev līdzi.
Es nezinu, kas ir bijis pirms viņiem un kas nāks pēc viņiem, bet viņu maigums ir lielisks. Viņiem piemīt tāds liegums un dzīvesprieks, par kādu tu pat neesi spējīgs iedomāties. Viņu sejās ir gan dzīve, gan nāve un viss tas saistīts vienā. Viņiem nav prātu, kas moka, bet tikai sirdis, kas pacilā. Viņi neatdala eksistēšanu no dzīvošanas, miesu no dvēseles, dienu no nakts, nāvi no dzīves – viņi vairs neslimo ar duālsima maldiem, viņiem viss ir viens! Un viņi eksistē šajā vienā bez nekā!
Viņu elpa ir saldtīksma. Viņu ēdiens ir zvaigžņu putekļi un dzēriens – rasas pilieni. Viņu tērpi ir no smalkākā samta vai dažreiz no rožlapiņu vijumiem. Viņu asaras ir smalkākais lietus. Viņu ķermeņi ir nākuši no nākamības kosmiskās matērijas. Tie ir putnu spārnu un zivju zvīņu krustojums. Tie gaismas spilveni, no kuriem sastāv to varenā miesa, to ēteriskie kauli, to dziedinošās asinis! Kad viņi dzied, visuma lielās acis paceļas pret spožāko no planētām un birdina asaras pār visu vareno telpu, un šīs asaras ir krītošās zvaigznes! Tavu iztēles radīto būtņu dziedāšana atspoguļojas tavos smieklos un raudās. Klausīšanās to dziesmās, ir kā atkarība! Jo, kad tu sadzirdi viņus, tu uzvari visus! Kad viņi dejo tevī, tu aizdedzies! Tu kļūsti par pilnību, kad tavi tēli tevī dejot sākt. Veids, kā viņi dzīvo ir veids, kā tu gribētu dzīvot, jo viņi ir tavu apslētāko vēlmju piepildījumi. Viņi ir skaistākais, kas ir tevī, tavi lauleņi, kas tevi baro ar mūžības mīklu, ar mirkļu burvību, ar aizmiršanos pārpasaulīgās teiksmās. Tu un tavi iztēles bērni – jūs mīlējāties kaili uz mākoņu spilveniem un jūs to nezināt – bet Dievs smaida visburvīgāko smaidu vērojot jūs. Jo Dievs vēro, kā tu dzīvo savas dvēseles paradīzē, sava paša paradīzē, kontaktējoties ar tiem, kas nāk no Dieva skaistākā sapņa. Viņi arī ir dzīvie spoki no Dieva valstības. Viņi paši nāk no Dieva, šie ērmi. Jo iztēle ir Dieva dāvana mums, kura ir visspēcīgākā no pasaulēm, jo tajā iespējams pilnīgi viss. Tā ir būvēta no ticības. Tā ir pat augstāka par augstāko viedumu. Jo iztēle nebūvē robežas, tajā nav nevienas robežas, tā ir maigākas lieglaimes un skaistākās saldtīksmes piepildīta bezrobežība, kas nepazīst ne iznīcību, ne atkārtošanos, ne bailes. Jā, tā ir ārprāta ilūzija, jo lai ieietu tajā, saprāts ir jāatstāj un ar deviņām atslēgām jāizslēdz durvis uz šo garlaicīgo māju, ko sauc par saprāta telpu...

bet jāieiet savu baisāku vēlmju iekarošanās pilī, kur dzīvo visu tavu ciešanu un laimes nesēji, kas nesīs tev pilnību. Un beigās tev būs saprast, ka pilnība ir atrodama, tikai atgriežoties sevī. Jo viss, kas vienam ir vajadzīgs, ir viņš pats.
Uz saviem spārniem tu nes sevi pretim laikam, pretim nākamībai, kad tu atver savas aizslēgtās apziņas vārtus un atdodies sapņojumam, ļauj viņiem pacelt tevi uz saviem spārniem – tu tiešām lido pretim nezināmajam, pretim lielajam noslēpumam...
O, kas var būt saldāks par dzīvošanu sapnī, par dzīvošanu nākamībā, kas ir ne vakardiena, ne šodiena, ne rītdiena, tātad aizlaicība - mirklis ārpus laika un telpas, brīdis tukšumā, aizmirstībā, kapā, kura kapakmens pacelts visaugstāk debesjumā! O, šis saldais grēks un rūgtā bauda, ko sniedz iztēle!

Vai jūs zināt, kas ir māte maniem bērniem? Tā ir lauma. Vai jūs varat uzminēt, kas ir mani bērni? Tie ir sapņi. Lauma pusnaktī dzemdē manus sapņus. Viņas vaidi ir iztālēm dzirdami saucieni.

***

Purpura mīlestības
Ir tas, kas zied
Kas zied?
Mana mīlestība
Purpurā
Zied.

***
Pamest dzīvību
Kas mirusi lodā pa pamestām ielām
Saraut vērpetēs
Driskās pamest uz trotuāra
Šīs nenozīmīgas atmiņas
Kurās tik daudz pieviltas dzīves
Izsapņotu ainu
Kas Aiz garalaicības gurdeni asinis no manis zīž
Atglausties no sapņu pūķa muguras
Un Dzīvības piepildītām krūtīm
Iezīsties rēgu saltajā miesā

***

Līklinijās sprēgā
Paletēs mirgo
Otu miklajos galiņos līķņā
Dzīvības šalkas!
Tas ir Mans gurdenums, kas izlijis
Nepiedzīvotās naktīs
Kur paradīzes bērni
Glāstīja ziedošas sirdis

***

Meita, kas piedzimdējusi manu līgavu
Tūkstoškārt svēta, mana nimfa
Pārmaigā silfīda
Kas apēno Mirgās ielas
Krāstoņos pielijušo saules atveldzi


Delīrijs – mokošs pussapnis
Sapņojums ēnainā priekā un dīvainā ekstāzē
Ēnojums-pārmaigā priekā un vizuļu lietū
Tas –mans piedzīvojums
Kuram gala neviens neradīs
Tas-pārdzīvojums
No kura atmosties nevar
Baltais delīrijs
Kurā sabrūk kataraktas
Sairs pīšļos
Prāta valgi
Un Ārprāta maldi
Es iztīros no kvēpiem
Vizuļu baudas mierpilnās līnijās sajūtu -
Baudu
Delīriju

***

Mans sapnis ir-atmosties smalkā tīrradnes rītā
Ar mostošās ausmas dūrienu sirdī
Saplīst kā uzsprādzis balons
Pret rītsvārku debesīm
Mans sapnis-izšķīst daudzkrāsu saulē
Un padzerties no saules izlijušo pienu
Mans pienākums-sajust ar mēles galiņu pasaules garšu
Un noglāstīt izmisumā slēpjošos draugus
Mans draugs ir mans izmisums
Tas tik sapnis
Dzīve pati izvilks

***
krizantēmu gaudas
maigi piežūžo pie tauriņa galvas
Līgavu sirdis puvušās lilijas dzīvo
Mans saprāts sen izkusis
Saules versmainā sejā
Es tagad padzeros salkmi
Ko čūskas saldenā mute
Man sniedz

***

tavs augums sen izlijis alkstošās baudās
mans saprāts sastindzis gaidu skavās
Es sen vairs nezinu, vai tu mani gribi
Bet kādreiz liecies zemāk par zemi
lai atklātu man savas būtības dzelmi
viss izgaisis, izfantazētas laumas
nelodā tavu sapņu kūniņās
mans saprāts piesmacis cerībās puvušās
kaisļu kodaļās būrās reiz rīti
satvīkuši gaismēnu rotaļās
mēs –sarkuši kodījām saldkaisles augli
viens tumšs skatiens caurudūra šo mīlas straumi
mēs tvīkām kā nedzīvi
piesapņotās telpās
lidinājāmies kaili kā virmani tēli
skūpstu piebērtās gultās
mirkļu secību jaucām
mīlā kaucām
sapņu kuģi piestāja
lai vestu uz pāresmes zemi
es tevi kailām rokām turēju pacelto pret debesu jumi
bet tu sniedzies atkal
pacelt
dzisušo guni

***

saules sadzeltām rokām
pilnmēnes atskrēja davāt savu sirdi
mēs pildījām ausmas kausus ar dzīvrades guni
un debesis blāzmoja palešu sniegos
kā es mirdams viedumu jautu

***





***

Ir izlijis mīļotais no purpura miesas,
kas iedvesīs jaunus pirmtēla vaibstus
Tas jaunais mīļotais, kas lokās bezdieves skavās
Maiguma skūpsts apķer svēto zagli
Un visa viņa dzīves skanība
Izbirst no zīda trauka.
Ir atpestījums burvīgs - dzidrumā svaidīts.

***

Dzīve ir nāves jaunais skanējums
To man čukstēja trokšņi
Kas dzīvo lielpilsētas stūros
Bet mazāk par nāvi
Es mīlu tikai lielo atnākšanu
Ko gaida manas sirds tik drūmās čalas

***

Pie debesīm zaigo pirmsnāves zvani
Tuksneša sveces blāzmo bezvēja kaktos
Dienu ritums apbur nakts radītāja mīļoto
Pār rīta vaigiem sāļas asins čūskas lien
Kā smacē zelta pakaļkājām izrotāto
smārda padebesi