klusums skan

klusums skan
baltie ķēniņi staigā nomodā...
mans klusums tavā saujā sadedzis...
pie baltās skūpstu mātes pieaudzis

mani klusumi ņaud
pienbaltā sudraba ausmā
iedegas troņu mūžības bērni
mans klusums saindējis dzīvības upi
dusi manā klēpī, jaukā diena
es tevi auklēšu līdz man no krūtīm atkal trieksies plāvas domu bārkstis

kailie nakšu ķēniņi vēdīs...skumju pilnajās svētnīcās
kur lukturos sadegtas sprēgās manu vēlmju bālās sejas
un es diegšu pa pelnu nobērtu pļavu
kā velna apsēsta līgava caurām pazolēm un sprēgājošām acīm
līdz visi pārzemes kaislīgie man uzsauks: dievināmā, celies un valdi!

bet es aprīšu klusumu maigi un valgi
vēršos stāvošā upē
kas mani aplies svelošiem tirpu skūpstiem...

mans mīļotais ir pavasara jūra...
uz baltiem viļņu ovāliem degoša
es ietriecos tās augumā kā
šķidrā pavasara dābolā

te klusums žņaudz...
es atkal ālējos ar negantiem biedriem
mans augums saraujas klusuma šķiedrās
gaiss skūpstiem piesūcinās
viņš aiziet bezmiega naktī sevi triekdams pret debesīm
kā saplēsts suns bez mīlas un naida

gaismēnu dzegās izirst pēdējie mijkrēšļa sapņi
mans augums jau ceļas
pret pienbaltiem jūtu sniegiem...
un tavs klusums tev liek
saliekties no dzīves sapņiem liegiem...

tumsa salokas čokurā un aizmieg pie manas naktsgaldiņa lampas
es noglaudu tās ādu
bet tās āda sadeg kopā ar manu ādu
līdz es saplūstu ar tumsu
kur kaila savijos ar tās rēgiem

viss vijas kaislīgos mirkļu plūdos
man pustumsa dzemdē spokainus tēlus
es smejos kā traka lauma
ar ērkšķu sadurtiem vaigiem...
pret gaismas rotātiem esības kalniem...

***

kur klusums saindējis maiguma vaibstus
ēnu karaļi lodā un ākstās
tavs ķermeņa baltais liesums
izplēn no mīkstā ētera kodola
ko mani sapņi man tik ilgi auž...

gaismas rotaļas spēlējas pusdvestās skaņās
dusi baltajā rītsvārcī, baiļu ķēniņ,
man tavas rokas cauras tapušas
neķersi mani vairs iedomu sapņos
es viens stāvēšu jūtu baltajā saulē
drebēšu kailuma šķīstajā miesā
un nedegšu pret debesīm saltos ārprāta maldos...


***

purpura jūrā nogrimst irstošās dzīves skumjas
es salutējos kopā ar baudām pusnakšu siltajā sapnī
sarokojos ar klusības maigajiem rēgiem
un skrienu pretim Iztēles raibajiem laukiem...

nāc, maigum, pavadi man ar sacirstām plaukstām cauri pārmūžības
ērkšķainajiem dārziem
...izved uz neprāta skurbajiem krastiem
kur klusums sašķērēs mūsu dvēseles no jauna
lai mēs iekristu atkal dzīves spodrajā straumē!

***

jā, dzīvei ir balti spārni. Tai ir mana seja! Es neesmu mana seja-es esmu dzīves seja!

Es sastingstu mirkļa gaidās...dzīve ir tikai akla verdzene, kas velk mani aiz skausta. Spoguļtēls sašķīst, gaisma plīvo briestošu līksmību jūrā
Tavs klusuma satvars līgojas ētera šķidrajā miesā
Esmu putns, kas liesmo ar degošiem spārniem pret krāsainām debesīm

Mana jūra atveras- es lienu tās šķidrajā palsuma miesā kā mātes maigajā pavēderē.

Nakts melnajā straumē
Atdzerties sevi :
Sist pa krūtīm ar liesmainām domām
Un saķerties dejā ar mēness spokiem
Sist ar dūrēm pa tukšo debess oreolu
Lai beidzot sadzirdētu savu sirdi dzīvu!!!!
Pārmaigs esības mirklis...

***

Kopā ar pusnakts biediem
Dzert nakti kā pārsaldu vīnu
Un miegt acis no kodīgās svelmes
Kost tumsu kā ienaidnieku
Mēness bāluma sejā iededzināt savu sirdi
Un griezties kopā ar vilkiem dejā
Mans rituāls ikmūžības saldajos svētkos..


Uz mūžību, kur skūpstu mājas caur kalnu ārēm vēdī!
Tavs augums, mīļotais, ietinas nakts ziedos
Es dejoju ar viļņiem virs jūras maigā vēdera,
kas nakts ēnās rēgojas raibi
Un tu veries manī, kā vērtos klusuma maigajā dievā
Es noplūcu uguns ziedu no nakšu spodrajām pļavām
Pieglaužu pie tavām lūpām: dzer, mans mīļotais
Lai tavas asins sārtā sula sajaucas ar tumsas blīvo audeklu!
Tas sapnis, kas nobirst no lūpām kā sāļa alku asara!

Klusums žvadz baudu notrieptās stundās
Kur gaidas sakusušas vienotos bezmērķu lokos
Mans gaidījums iekunkstas
Nesagaidījis ik vakara sapņu viras devu
Es paraugos tālē-gaisma jau aust
Ar skūpstiem ievadu rītdienu,
Kas man dvesīs jaunu esmi