putni

****
Uz manám krútím spélejas satraukti bérni, maigi un vieliski kaa pavasara vizbuliites kususha sniegaaJauns miiljaotais ierodas sovasar uz balti glaasmaina zveera saules straavoshaa ieteerpaaMans augums ir sastindzis, jo es esmu tikai izteesta figura no balta kaljka un mans augums nevirpuljos vairs nekad priekpilnaa jauniibas dejaa.Jauna meitene smejas par iedomu buutneem, kas man apkkart dejo uz juuras briestohaam kruutiim, es sakjeru galvu shausmu izteiksmee, vinja neredz pasaku vilnjus skrienam pa juuras muguru. Mani spaarni nekad neuzdiiigs, ja Cilveeks neatnaaks mani glābt.
Es pacelju sava naida aisbergu visausgaatk trulaas juuras paveedeeree, es kliedzu : es tevi niistu, trulaa juura, sacirtiishu ar dunci tavu aarpraatiigo muguuru, lai tu asinjoto strutainaam teerceem un cilveeki peldeetos tavu asinju straumees, bet juura smejas veederu tureedama, vilnji sadzen bangas, es tieku noskalots, apklusinaats, manas miesas paceljas putu leevenjos, bet dveesele tirpdama auklee skumju akachus. Cilveeki smejas manas iedomas mani saeed, es liigojos nepraatiigaas shuupolees, kur mani iekaaris atriebes dievs. Es nolaizu visu sho samazgu varzu, es nolaizu aklaas pasaules slimos beernus un dievinu atkal atjaunoties ar naidaa trulo dveeseli. Mana luugshana ir uzklausiita, es neesmu vairs ievainotais, kam sapnju kjeeninjs atnjeemis speeju elpot iedomu garainjus. Izsuukt to miesas no gaisa mateerijas un ieteerpties ar tiem kraasainos burvju spaarnos. Manas acis ir izbaleejushas, emu aklais, kuru acis dienas gaisma ir saraavusi driskās. Muuziibas aukla karaajas man pie kakla, es to paraustu, izbirst jaunību dienu vīzijas. Es staavu nosviidis pludmales saulee un gaidu, kad man pietuvusies vismaz kaads, kas buutu manu iedomu plashuma veerts. Nekas nenotiek, domas vilnjojas sakususjaaas smadzenes mierimiilgos metros, es staavu un stindzinu sevi ar apdrupushaam ceriibaam, kas nekad netiks piepildiitas. Mans augums triic, jo es esmu viena, es skatos uz juru, taa mani biedee, pat taa nesaprot svarigos sljakatu daardus, kas blietee manu saules svelosho muguru.Jauniibas dienas leeni aizbrien pa meza taku, es taas censjos nokjert, kaa liiksmus saules zakjiishus, bet dienas sarruk, es atttaalinos, jauniibas pavedina mani un es tai atdodos, tik stipri mani miil cieshanu smalkas gars, kam es uzdaavinaju sevi kopsh pirmo reiz atravu acis un ieskatiijos nolemtiibas treenajaa spulgaa. Es runaajos ar kaadu garaamgaajeeju, jaunu piekuunu, ar degoshaam aciim un sidraba matiem, bet vinjs mani neklaussas, vaardi nesasniedz vinja manjas un jutekljus, tie paliek telpaa starp manu uztveri un vinja uztveri. Es sniedzos pieskarties ar vaardiem vinja vienmuljiibas izvelbtajai aadaai, skumju piegruzotaam aciim, bet vinjs nereagjee uz maniem centieniem pacelt muus abus kaut par mata tiesu tuvasak saules prieciigajai buutnei. Bet vinjs spurojas, vins njerkst, vinsj negrib sildiities knjeenija baltajaa zemee, vinjs paliek te, uz zemes piesites ar siksnu, kas pagatavota no vinja pasha aadas. Mans augums atkal iedrebas, es sakozu luupas, klusi luudzos, lai vins aizvaacas, apzuud nemiera pilnajos puuljos pludmales smaciigajaa laukaa, bet vinjs veel stav un skatas uz mani kaa uz izbedeetu puuci , kas sastingusi dienas burzmaa, kas tikkko izliidusi no nakts varenaa klejojuma. Vinjs atvemj savas dziiviibas paliekas manaa prieksjaa un klusi aizraapop kaa sanjurvis kuceens. Es uzspridzinaashu sho nakti, es klieduz pret debesisim, kad vinjs ir prom, lai tu mani nekad neatrod, jo es negribu tavus mirklju glaastus skatiit,piedzerties ar miilas skurbo dziru un tikt izmestai atkal svelohaa truluma dzegaa nakamaa riitaa. Nee, viss, es esmu tik ievainots zvirgzdinjs, ka mana balss, mana aada, mana mugurua, kaajas un rokas veelreiz nepaardziivos lajuno nodoshanu. Es saceertu gabalos juuras pulseejoso muguru, man peitiek blaavaa maita, asinjo dzirketleem, lai no tavaam veenaam lien aaraa tie ellliskjie ragainji, kas tevi piedzmedinaajushi tik burviigi svaigu un maigu kaada tu esi lai muus atkal iegruustu kaucosshaas auku gaiddas. Es aizgriezos no tavas muguras, peediigaa viltniece, slaikaa lapsinja, tu dunoshaa burvjregje, palso mijkreeslju un miglas neseeja, es tevi sadedzinu ar savu skatienu bargumu, manas rokas puuzsnjo no naida, bet es netverhos pie tavas riikles, jo tas noziimetu man iaziet tavas dzlemes dziljaakajaa atvaraa, to tik tu gribeetu, lai es nosliicinaatu savu pedeejo dziivi shajaa miermiiliigajaa visumaa, bet nee, es sevi veel aukleeju kadu laicinju, kammeer baltais zobenu tureetaajs atpestiis mani no manis pashas. Tu neapppedisi manus princus, kaa tu to dariiji liidz shim, tu pasteigsies ierakties savu uudenju akachos un aizmirst ka tev jaaapeed cilvekeu liktenji.