saķēdēt rokas

Saķēdēt rokas
Notriept ādu ar krēslu
Saplūst ar melniem velniem
Uz asiņaina liktensceļa
Un skriet kā nevaldāmām lauvām
Pa nolijušām lauku pļavām
Spraust tumsu acīs
un degt
Mēness asinīm pieplūdušām sejām
Ar klusuma izkaptīm rokās
Un zviegt
Caur kailo nakts pasauli
Kā aptrakušiem zvēriem
Mesties ārprāta maigajās skavās
Līdz kvēlošiem nāves krastiem
Un kā palsiem skumju putniem
Aizlidot līdz zvaigžņu jūrai
Līdz tur saplūst ar sevi
Kā dzīvi.


Zvaigzne okeānā raud
Pazudis tēls
Tukšuma salā
Mana iekšējā vākuma alā
Pusnakts bērns
Saslimis rožlapu mežā
Manu baiļu kairajā sejā
Es salutējos ar baudām
Kas vienas pie manām kājām ņaud
Un izspļauju no savām krūtīm
Ēnas, kas pārāk ilgi
Manī bļauj















***
Es esmu figūra
Sastingusi zem nāves kupola
Mani ietērpj raibās skrandās
Bet mans tērps ir klusums
Manī iepūš elpu
Bet mans augums deg
Man sārto lūpas
Bet manas asinis bāl
Es stāvu brezenta lietū
Un tas skalo manu sirdi
Ar nokaitētu uguni
Manas rokas nobirst
No laika cirtiena
manas acis raud
No tumsas gailošā skatiena
Un locekļi stingst
No vētras trulā rēciena
Manas kājas saķēdē važās
Bet es tāpat dejoju ar zvaigznēm
Jo mani dzemdēja debesis saules jūrā
Un tāpēc mana akmens seja smejas
Kad es saplūstu ar saviem sapņu tēliem

Savago manus vilkus kā suņus
Man dienas ir robs
Iecirsts laika deglī
Es draudzējos tikai ar ēnām
Kas galvas dobumā mīt
Mans klusums ir dziesma
Kuru zvaigznes mijkrēslī dzied
















Ak, palsā nakts
Saindē manus atomus
Ar savu aromu elpu
Izplet mani kā uguni
Pa pusnakts pļāvām
atliec mani kā bultu
no mērķa uz mērķi
svied kā vilni
no krasta uz krastu
lai es nonāktu jūrā
kur glāsmaini vēji vīd
jo es celšos no krusta kariem
un degošām acīm
metīšos iztēles nāvē.

Apreibinies ar kairo nakti
Lai tā izdzēš tumsas ērmus
Kas dzīvo tavā miesā
Un izplēš sastingušo sirdi
No liesmojošām krūtīm
Apvelc tumsas blāvo tērpu
Un dejo ar klusuma tēliem
Uz mirdzošās skatuves
Kas ir zvaigžņu piebirusī debess


es saduru savas acis ar tumsu
Kas kļaujas pie jūsu kājām
Kā pārmīlīgs zvērēns
Klusuma kliedzieni aizsniedz pat tālo māju
Kurā snauž pārjūtīgs bērns
Nakts izdzēš mani
Vēja ņaudieni sadeg lietū
Skaidrajā svētdienā,
Kur mākoņi izkarina sevi kā līķautus
Mani skūpsti savijas ar taviem skūpstiem

Klusuma balsī
ietinas pusnakts bērni
Palsi mijkrēšļi zogas
no tumsas uz tumsu
Sveiciniet nakti,
kas dzied uz baltā baldahīna virsmas

es sadragāju savus sapņus
ar cirvja aso galvu
un izmetu mēslainē
uz laukiem salasīto krēslu

klusuma bērn,
savāc savas miesas lauskas
no manas klusuma pils
kur es vienatnē ar sveci šķīdināju tumsu
aizvāc savas lūpas no maniem gailošajiem vaigiem
lai asins pēdās nerēgojas maigajā bālumā


uz pusnakšu ezeriem
kur atmiņu zirgi
dzenās kā akli vēji maigā plašumā
un samērcē sevi naksnīgā ezerā
kurā peldas mēness sirpis
es raujos uz pusēm
no blāvajām skaņām
kas ir klusums un snauda
un manā miesā
ar klusiem spārnu vēzieniem
ielido nakts




skaistā nāve dzemdē sevi
vēji sasarkst saulē
ēnas līst no debesīm
es ar tumsas kurpēm
dejoju pār zaļo tuksnesi
un iekožos savās lūpās
it kā iekostos mīlas auglī
klusums ielīst purpura jūrā
manas acis izēd sarkanas liesmas


bērns izgaismo savas rokas
ar nakts kluso gaismu
viņš grib izdegt kā zieds
manas plaukstas svelmē
un es baroju to ar pienu
kas pil no debess miesas

klausies, klusums sašķērē manus pirkstus
es ar tiem kāvos pret nāvi
nu dziesma izdeg lēnās taktīs
nakts izžāvē savas drēbes
un pakar manā istabā
uz sapņu spieķiem


Melodijas izgaro kā dūmi
Kairajā naktī
Es nolaizu tās ķermeni
Un mana āda saplūst
Ar pusnakts ādu
Bet sirds pārtop par mēness sirpi

Salocies kā tūkstošgadīgs zvērs
Zem laika kupola
Kur parādē iziet izsmietas meitenes
Es slauku baltās jaunības slieksni
Uz kura nāve dejo baltā galvassegā
Es palokos no dzidrajām skumjām
Kas man tik mierīgi pieglaužas
Un sastingstu kopā ar nakti
Uz dzīvības tūkstošs gadiem